Restaurēts Erhardu dzimtas kapa piemineklis

Krievijas impērijā Erhardu dzimta ienāca ap 1766. gadu no Pfalcas, Vācijā un apmetās Iršu muižā (Hirschenhof) vācu zemnieku kolonijā Vidzemē, kuru 1766. gadā izveidoja Krievijas imperatore Katrīna II (Екатерина II, 1729 – 1796).

Johans Jakobs Erhards (Johann Jakob Erhardt, 1848 – 1926) dzimis Iršu muižā, uz Rīgu pārcēlās 19.g.s 70. gados. Viņš 1873. gadā precējies ar Mariju Tīli (Maria Thiel, ?). 1893. gadā Vidzemes gubernators Mihails Zinovjevs (Михаил Алексеевич Зиновьев, 1838 – 1895) Rīgas tirgotāju, Lielās Ģildes eltermani J.J. Erhardu apstiprināja par Lielās Ģildes dokmani, savukārt 1909. gadā viņu ievēlēja Rīgas pilsētas domē. Erhards no 1915. gada oktobra līdz lielinieku ienākšanai 1919. gadā pildīja Rīgas pilsētas galvas pienākumus.

Erhardu dzimtas piederīgo piemiņai veltītais kapavietas komplekss, kuru atklāja 1908. gadā, iekļauts valsts aizsargājamo mākslas pieminekļu sarakstā (valsts aizsardzības Nr. 7299). Tas ir viens no nedaudziem līdz mūsdienām saglabātajiem 20. gs. sākuma sakrālās mākslas pieminekļiem, kurā atspoguļojas laikmeta arhitektu un mākslinieku pragmatiskā darbība – savienot utilitāros, funkcionālos uzdevumus ar māksliniecisko formu, t.i. funkcionāla telpas organizācija.

Erhardu dzimtas pieminekļa centrālajā daļā atrodas cilnis “Jūrnieks un nāra”. 1906. gadā tā metu izgatavoja vācu mākslinieks Fiduss (īstajā vārdā Hugo Reinholds Karls Johans Hopenrs (Hugo Reinhold Karl Johann Höppener, 1868 – 1948)). Pieminekļa kompleksu laikā no 1906. līdz 1908. gadam izgatavoja tēlnieka Augusta Franca Folca (August Franz Leberecht Volz, 1851 ‑ 1926) akmeņkaļu darbnīcā Rīgā, kurā veica arī pasūtījuma darbus pēc iesniegtajām skicēm vai arī pēc tās īpašnieka izstrādātajiem metiem. Piemineklis izgatavots no baltā dolomīta.
 
Restaurācija veikta par Rīgas pašvaldības līdzekļiem.