Kārlis ZĀLE (Johans Kārlis Leonhards Zālīte)
1888-1942
Dzimis Kauņas guberņā Mažeiķos. Studējis tēlniecību Kazaņas Mākslas skolā (1909-1913), papildinājies Maskavā pie tēlnieka S.Erzjas (1914-1915) un Petrogradā - Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā pie I.Andreoleti (1916), kā brīvklausītājs Mākslas akadēmijā pie H.Zālemana (1917-1918) un Valsts Brīvās mākslas darbnīcās pie A.Matvejeva. 1921. gadā atgriežas Rīgā. No1921. Līdz 1923.gadam studiju nolūkos uzturas Berlīnē, kas tobrīd ir laikmeta mākslas ideju šūpulis. Itāļu futūristi, krievu konstruktīvisti, vācu funkcionālisti un dažādi "aktīvās mākslas" piekritēji - tā ir vide, kurā Kārlis Zāle pārbauda savas tēlnieka - monumentālista spējas, gūst atzinību un publikācijas mākslas presē. Kopā ar Aleksandru Dzirkali nodibina un izdod vienīgo aktuālās mākslas žurnālu latviešu valodā "Laikmets", piedalās pirmajā avangardistu kongresā Diseldorfā. 1923. gadā atgriežas Latvijā un uzvar Brāļu kapu ansambļa konkursā (atklāts un iesvētīts 1936.gadā). Ar projektu „Mirdzi kā zvaigzne” uzvar Brīvības pieminekļa konkursā (atklāts 1935.gadā).
LMA Tēlniecības meistardarbnīcas vadītājs (1936-1942), profesors K.Zāle ir izcilākais latviešu tēlniecības meistars. Rīgas Brāļu kapu ansamblis un Brīvības piemineklis ir kļuvuši par monumentālās tēlniecības paraugiem Latvijā. K.Zāle veidojis pieminekļus, kas veltīti Brīvības cīņās kritušajiem Sudrabkalniņā Rīgā un Jaunpiebalgas Brāļu kapos, strēlniekiem un nacionālajiem partizāniem. Strādājis memoriālajā tēlniecībā (kapu pieminekļi A.Pumpuram, J.Mūrniekam, O.Kalpakam, A.Birzgalim u.c.), veidojis skulptūras, portretus, ciļņus. Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks (1935), Tēvzemes balva (1938), Grand Prix pasaules izstādē Parīzē par kompozīcijām „Darbs” un „Tēvijas sargi” (1937).
2013.gadā izdota Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmata TRĪS ZVAIGZNES. Biogrāfisks romāns par Kārli Zāli.
Enciklopēdija “Latvija un latvieši”. MĀKSLA UN ARHITEKTŪRA BIOGRĀFIJĀS.
Rīga, 2003
Atrodas:pie ieejas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā
Īpašnieks:Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja īpašums
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs Rīgā ir viens no vecākajiem šāda tipa muzejiem Eiropā. Brīvdabas muzejs ir vienīgā vieta Latvijā, kur visā pilnībā iespējams gūt priekšstatu par Latvijas Kultūras kanonā iekļauto latviešu tradicionālo viensētu.1924. gada 2. februārī pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu. 1937. gadā, ņemot vērā latviešu sabiedrības lielo interesi par tradicionālo kultūru, tēlnieks Kārlis Zāle dāvināja muzejam skulptūru „Senlatvietis” un vēlējās, lai tā tiku novietota pie ieejas muzejā.
Šūnakmenī kaltā senlatvieša galva lielā mērā sasaucas ar Rīgas Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa nacionālā romantisma stilistikā veidotajiem tēliem. Muzeja apmeklētāji pieņēma dāvinājumu, un drīz vien tam radās otrs, tautas dots nosaukums – „Sencis”. Sākoties okupācijai, 1940. gadā skulptūru demontēja kā padomju ideoloģijai nepiemērotu. 1998. gadā muzeja darbinieki to novietoja atpakaļ sākotnējā vietā, atjaunojot arī uzrakstu uz postamenta:
„KAS SENATNI PĒTĪ NĀKOTNI SVĒTĪ”
Izmantotā literatūra:
Spārītis O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga, 2007
