1947
Dzimusi Tukumā. Beigusi Rīgas LMV (1967), Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (1973). Mākslinieku savienības biedre (1976), FIDEM biedre (1996). Kopš 1978.gada piedalās semināros, grupu izstādēs, darbi eksponēti vairākās personālizstādēs. Ieceres realizē bronzā, granītā, marmorā, dzelzī.
Darbības virzieni:
-stājtēlniecība (Lūgums XX gadsimtam, Sieviete, Mazulis, Gaidošais, Lidojums, Pavasaris;
-monumentālā tēlniecība (“E.Smiļģis Tota lomā” pie Teātra muzeja, piemineklis Mirdzai Ķempei Liepājā, piemineklis–krūšutēls Annai Kernai Rīgā);
-memoriālā tēlniecība (kapa piemineklis Itai Kozakēvičai);
-medaļas, plaketes, bareljefi, ciļņi.
Iegūtas balvas un prēmijas daudzās medaļmākslas izstādēs.
Enciklopēdija “Latvija un latvieši”. MĀKSLA UN ARHITEKTŪRA BIOGRĀFIJĀS.
Rīga, 2000
Atrodas:Citadeles ielā 10, pie koncertzāles „Ave Sol”
Īpašnieks:Latvijas Puškina biedrības īpašums
Piezīmes:Iniciators – Latvijas Puškina biedrība
Trešās atmodas gados, kad Latvijas sabiedrībā aktivizējās nacionālo kultūras biedrību darbs, arī Latvijas krievu kopiena dibināja savu kultūras biedrību, kurai nav raksturīgi politiskie mērķi, bet gan pilsoniska integrācija sabiedrībā ar kultūras starpniecību. Pēc biedrības pasūtinājuma pieminekli veidoja tēlniece Ligita Ulmane. Uz smagnēja granīta kolonnas veida postamenta novietots klasiskā stilistikā ieturēts domīgas, trauslas jaunas sievietes bronzas krūšutēls. 2m augstā pieminekļa novietojums pie bijušās pareizticīgo Sv.Pētera un Pāvila baznīcas (tag.”Ave Sol” koncertzāle) sienas veido veiksmīgu fona un skulptūras saskaņu.
Kas bija Anna Kerna? Kad Rīgas Citadeles komandanta ģenerāļa Jermolaja Kerna jaunajai un skaistajai sievai Annai Kernai bija apnikusi vienmuļā armijas ikdiena un garīgi seklās sabiedrības dzīve, viņa devās uz Pleskavu. Tur Anna sastapa dzejnieku Aleksandru Puškinu un kļuva par viņa lirikas mūzu, draudzeni un domubiedreni, kuras ietekmē dzejnieka daiļradē ap 1824.–1825.gadu ienāca romantiskas jūsmas pilnas noskaņas. Viņai veltītas visā pasaulē zināmās dzejas rindas:
”Я помню чудное мгновенье / Передо мной явилась Ты” (tulk. - „Es mirkli brīnišķo šo atceros / Kad manā priekšā parādījies Tu”).Viņu draudzība pārtrūkst 1831. gadā, kad dzejnieks apprecas, un Anna Kerna dodas līdzi savam vīram. Rīgā viņa vairs neatgriežas, taču saikne ar Rīgu un Citadelē uzcelto baznīcu, kur viņa apmeklēja dievkalpojumus, ir iemūžināta 1990. gadā atklātajā piemineklī.
Izmantotā literatūra:
Spārītis O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga, 2007