Leģendārais latviešu gleznotājs Voldemārs Irbe (1893–1944), saukts „baskāju Irbīte”, sabiedrībā bija populārs ar savu ekscentrisko izskatu un uzvedību: visos gadalaikos viņš staigāja basām kājām, nevīžīgs, melnā mētelī, ar garu bārdu. Zīmēja ar ogli, akvareli, eļļu un tempera krītiņiem ielās, sēdus, kājas zem sevis sakrustojis. Pats esot apgalvojis: „Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva ātrāk strādā”. Sarīkojis vairākas personālizstādes (1923–1936), pastāvīgi eksponējis un pārdevis savus darbus darbnīcā Brīvības ielā un Pārdaugavā, paša izremontētā šķūnītī Akmeņu ielā. Viņa darbu tematika ir līdzīga Rīgas dzejnieka A.Čaka dzejai: sadzīviskais, šķietami necilais – pilsētas nomales, lētas bodītes, baznīcas, tirgus un tirgotāji, būdiņas un to iemītnieki.
Netālu no vietas, kur Voldemāru Irbi Otrā pasaules kara beigās,1944. gada 10. oktobrī nogalināja nejaušs zenītartilērijas šāviņš, Brīvības un Šarlotes ielas krustojumā 1999. gadā tika uzstādīts divus metrus augsts piemineklis. Bronzas skulptūra uz akmens cokola un mūrētas atbalsta sienas novietota skaistā akmensdārzā, kur šim cilvēciski siltajam portretam arhitekts Arno Heinrihsons atradis ļoti atbilstošu vietu. Tēlnieka Andra Vārpas skulptūras atliešana bronzā bija iespējama, pateicoties Ritas Červenakas -Virkavas ziedojumam. Bronzas plāksnē iestrādāts uzraksts:
„Mākslinieks Irbīte 1893–1944. Ritas Chervenak-Virkavs dāvinājums”.
Izmantotā literatūra:
Spārītis O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga, 2007
