19. gadsimta otrajā pusē, kad izveidojās Pērnavas iela un tās apkārtnē sāka būvēt dzīvojamās mājas tuvējo rūpnīcu un darbnīcu strādniekiem, radās interese par Grīziņkalnu (nosaukums nācis no 18. gadsimtā netālu esošās Grīziņmuižas) – 24m virs jūras līmeņa augsto smilšu kāpu. 1885. gadā pilsētas attīstības plānā tika paredzēts šo kāpu labiekārtot par iedzīvotāju atpūtas zonu. 20 gadu laikā tā kļuva par iecienītu izpriecu, atrakciju, deju, koncertu, kino un teātra apmeklējumu vietu. 1905. gada revolucionāro notikumu laikā parkā notika sociāldemokrātisko strādnieku pulciņu sanāksmes, mītiņi un vispārējais Rīgas strādnieku streiks.
1975. gadā, par godu revolūcijas 70. gadadienai, tika atklāts piemineklis 1905. gada revolucionāriem.
Tēlnieks Valdis Albergs sadarbībā ar arhitektiem Liliānu Kraukli un Gunāru Lūsi-Grīnbergu no dzeltenīgā Latvijas šūnakmens radīja simetrisku, ar figurāliem ciļņiem papildinātu, arhitektonisku sienu iekļautu pieminekli – veltījumu cīnītājiem, kura postamentā iegravēts gadskaitlis
„1905”. Tā priekšpusē izveidots plašs laukums un zaļā zona ar zālājiem un košumkrūmiem.
Izmantotā literatūra:
Spārītis O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga, 2007.
